maz-laime-vajag

Manas garastāvokļa maiņas ir vārdiem neaprakstāmi kaitinošas. Un, jo vairāk esmu nogurusi, jo trakāk ir. Vēl aiz vien apbrīnoju cilvēkus, kas šajos brīžos ar sakostiem zobiem skatās man acīs un cenšas mani nomierinās, lai arī tobrīd esmu pats kaitinošākais cilvēks pasaulē. Es pati apzinos, bet kā saka "viena pagale nekad nedeg" ir šīs nedēļas iecienītākais teiciens. (arī manam rupucim, kam šis bija jādzird ne vienu reizi vien). Ja spējat mani paciest un neesat vēl novērsušies brīžos, kad pati vairs sevi neizprotu, es Jūs uzskatu par varoņiem! Jā, par VAROŅIEM!!!

Ja ceturtdienas vakarā uzzināju ziņas, kas ir briesmīgākās pēdējā pus gada laikā, tad vakardiena (sestdienas vakars) bija viens no maniem pēdējo nedēļu mīļākajiem vakariem. Pēc, apmēram, četru gadu pauzes, uzkāpu uz slidām, šajā sezonā, trešo reizi. Ja ņem vērā to, ka februrārī, kad uzkāpu pirmo reizi uz slidām, nepratu vispār slidot, katra kāja gāja uz savu pusi, tad vakar nebija nemaz tik slikti. Tā laikam ir apziņa, ka man blakus ir kāds, kas māk slidot. Viss jau sākas galvā. Pašai milzīgs prieks! :) Esmu ar mieru braukt slidot vēl un vēl, vēl, vēl!

šurp un turp

PAVASARIS, PAVASARIS, pavasarīiiiiiiis!!!! :)) Katru rītu atverot acis, pa logu paveras skats, kas ziņo, pavasaris nav aiz kalniem!

"Sēž divi uz mājas sliekšņa. Viens redz dubļus, bet otrs-zvaigznes. Un taisnība ir abiem, jo katrs pats izvēlas to, ko tobrīd grib redzēt."

Šis ir pēdējās nedēļas labākais atradums. Mēs esam, tas, kas vēlamies būt. Redzam to, ko gribam redzēt. Darām tikai to, ko gribam darīt. Sabiedrības egoisms.
Mana dzīve ne pa visam nav ideāla piemērs, bet tāpēc viņa nav sliktāka kā citiem. Esmu samierinājusies ar visu, līdz ar to, mana dzīve iegūst jaunu veidolu. Nav jau nemaz tik slikti, ja paskatās no cita skata punkta. IR JĀMĀK PASKATĪTIES!
Nākošo nedēļu atvēlēšu sev un savai veselībai. Paskatoties uz to, kas notiek apkārt, man gribas sevi saudzēt ar vien vairāk. Esmu tak to pelnījusi, vai ne tā?

dienu no dienas..

Vai Jums kādreiz aizmiegot vakarā un pēc pāris stundām pamostoties viss ir sagriezies un Jūs nesaprotat - ir rīts vai vakars? Izdarat lietas, kuras aizejot mājās liekas, ka nav izdarītas, jo viss iet kā ritenī - uz riņķi vien? Tieši tāda ir mana pēdējā nedēļa. Es neatceros neko, ko esmu darījusi pirms dienas, nerunājot vispār par nedēļas notikumiem.. Esmu iestrēgusi ikdienas rutīnā un plūstu pašplūsmā, nezinot, kad būs pietura.. Daru, daru, daru. Nogurums vakarā ir tāds, itkā es visu dienu būtu airējusi.. līdz bezspēkam. Apguļos, iekrītu miegā un pamostos no rīta, kad modinātājs jau 10 minūtes mēģina mani pamodināt. Vēl tikai divas nedēļas un brīvlaiks - svētki mani un atpūtas, atpūtas, atpūta! Bet līdz tam, pa brīvdienām visus būšu nokaitinājusi ar savu runāšanu - teksta mācīšanos, piedodiet, mīļie!

tā, jā!

Gribu būt maziņa, palīst zem gultas un paslēpties no visiem! Gribu, lai mani cieši samīļo! Gribu, lai man ir blakus! Gribu, lai viss ir savādāk! Gribu un viss!

Četrpatsmitais

Valentīndiena nav un nebūs mani mīļākie svētki, bet tie ir svētki, par kuriem nevajag aizmirst, jo īpaši, kad Tev ir ko mīlēt!




Mīlestība ir kā samtains, raibs taurenītis, jo tā sastāv no ļoti daudziem, dažādiem, krāsainiem raibumiņiem. No maiguma, mīļuma, jautrības, izpalīdzības, saticības, cieņas, kopīgiem priekiem un bēdām.

tā man iet

Šovakar tika sagrauta mana mazā cerība maniem spēkiem. Un, man tiešām ĻOTI kaitina, ka tā izdara. Nav svarīgi, cik liela, cik svarīga vai vēl kā citādāk, bet tā ir mana, par kuru nedrīkst neko teikt. Es zinu, es daru un ja arī neizdodas, es ZINU, ka biju vainīga. Nedariet tā. Viss, ko es daru, ir ar kādu mērķi, ar uzdevumu, no kura es mācos PATI. Mācos no savām kļūdām. Ja nav nekā laba ko teikt, labāk paklusējiet. Vai arī nākošajā reizē uzzināsiet tikai pēc izdarītā. Bet, viss ir labi, ja nekas nemainīsies, to izdarīšu viena! :)
Nedēļa ir paskrējusi nemanot. Gandrīz brīvdienas vien. Ierasties skolā uz pirmajām 4-5 stundām ir kolosāli, jo Tu vari iet prom tieši tad, kad Tev sāk gribēties ēst, sākas pirmie nogurumi un sāc žāvāties atkal, tāpat kā no rīta, tikko pamostoties. Varbūt tas nav labākais piemērs, bet es nesūdzos. Daudz darba, bet tos atcelšu uz nedēļu. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek!
Vēl man ir garš un smieklīgs stāsts, kā es slidot mācījos. Jā, es savos 17 gados NEMĀKU slidot un nemaz no tā nekaunos. Toties, man ir pats labākais, foršākais un mīļākais cilvēks, kas ziedo savu laiku, tur mani un grib man iemācīt! Tādu pacietību visiem! Kas uz slidām jūtās drošāk, kā pats uz savām kājām. Skatos un brīnos vien. Drīzāk priecājos. Ļoti vēl pie tam! Uz slidām esmu uzkāpusi divas reizes un viena spēju arī izkustēties. Jā, varbūt droši nejūtos un mazliet bail krist uz maniem ceļiem ( vispār jau es nedrīkstu slidot, ne tikai ceļu dēļ, arī potītes, bet kāpēc ne, ja var jā) , bet es kustos un mācos! Un man izdosies! Es zinu! Nešaubos par sevi, ja vēl ir blakus kāds, kas pietur, ideāli! :)

Pilngadība, kur tu esi?

Pagāšajā gadā ap šo pašu laiku sāku čīkstēt par to, cik ļoti es gribu savu 17 dzimšanas dienu. Tas ir tikai skaitlis, bet man likās, ka tas mainīs tik daudz. Un lai kā arī bija, ir vai būs, tas tiešām mainīja. Vienu soli tuvāk pilngadības svētkiem. Mainījos es pati, mana domāšana un apkārt notiekošais manās acīs. Cilvēks nobriest ejot gadiem, ar katru gadu it kā nekas nemainās, bet tajā pašā laikā viss ir mainījies. Tāpat ir arī šogad ar mani. Mani draugi, precīzāk, draudzenes viena pēc otras iesoļo pilngadībā, kļūstot atbildīgas par sevi. Tagad Tu pats esi atbildīgs par visu, jo nekas vairs nav atkarīgs no vecākiem. Tu izdarīsi, Tu arī izcietīsi sodu. Tu saslimsi, Tu par to maksāsi. Šajā ziņā tik daudz paliek tur - bērnībā. Mūsu eksistence savā veidā kļūst "dārgāka". Vismaz man tā liekas. Vispār, ja liekas, tad arī noliekas. (bet šis tikai tādam humoriņām).
Pēc četriem mēnešiem būs mana kārta. Tas liekas tik tālu un nesasniedzami. Tik daudz vēl jāizdara un jāpaspēj. Daudz vēlmes un ieceres.
Viena no lielākām noteikti būs iesākt kārtot auto vadītāju tiesības, lai iestājoties pilngadībai varu ķerties klāt eksāmeniem, diži nevelkot neko garumā. Un es ticu, ka varēšu. Tā nav augstākā māksla, tas ir jāgrib un būs!
Ir vēl miljons sīkumu, ko pat nav vērts atzīmēt un kādam zināt. Bet, mana vislielākā vēlēšanās ir nosvinēt tā, ka varu gada beigās teikt, ka tā bija mana 2012 gada mīļākā diena. Ar visiem draugiem, radiem - pašiem mīļākajiem un tuvākajiem. Atzīmējot, ka ar šo dienu es kļūstu ar vien "svarīgāka", galvenokārt, pati sev. Tā būs diena, kad ļaušos pārsteigumiem, ko es nekad neesmu pieļāvusi. Un, tas nenozīmē, ka man vajag daudz milzīgus pārsteigumus un visiem man tas jāsagādā. Pārsteigums būs pati diena. Katrs priekā veltītais smaids būs kā pārsteigums, tāpēc vien es gaidu šo dienu maija beigās. Ar smaidu sejā varu tikai noteikti: "Ar nepacietību gaidu, Tevi, mana pilngadība"!

Tīrāks par tīru diez vai pat gaiss..

Pēdējā laikā kļūstu ar vien nepacietīgāka un riebīga. Nelaižu nevienu sev tuvumā un viss, kas notiek ne tā, kā es gribētu, manī izraisa sprādzienu. Egoistiska būtne.
Vispār, viss jau nav tik ļauni, bet man pašai tas "graužas". Prasītos grūdiens no mugurpuses, lai saprastu, ko es daru! Mans prāts saprot, saprāts gan nē. Man nepatīk tas, ko es daru. Mamma vienmēr ir teikusi, ka nezina, kā mani kāds var izturēt, man pat neko nevajag, lai cilvēku iekšēji ar vārdiem sagrautu. Bērnībā es nekad nepielietoju savu spēku, es pat nezinu kā tas ir, kad tevi skolā apceļ. Mans vārds un neviens neko neteica. Mamma saka, ka es biju indīgs bērns, kāds es vēl aiz vien esmu. Reti kurš to ir piedzīvojis,jo man kā "dvīnim" ar divām sejām visai labi izdodas dzīvoties. Es tās nemainu ģimenē, ar draugiem. Tur jau mani tāpat pazīst.
Šī nedēļa bijusi fiziski un garīgi smaga. Svētdien noteicu: "Ne jau man būs augsta temperatūra, tāda man vairāk kā gadu nav bijusi" un uzminiet, kas man bija nākošā dienā? 38 temperatūra un likās, ka vieglāk ir nomirt. Kājas mīkstas, galva griežas un pašu spiež pie zemes. Otrdien krampji vēderā. Bet, ceturtdien bija jābūt uz kājām. Man jau atkal tika pieļauja apkāpe (drīkstu neierasties un pēc tam aizstāvēt). Bet, kāpēc? Atkal jau es. Nēnēnē. Cēlos un devos. Valodiņa paraustījās un tekstu vieglāk bija nolasīt, bet es izdarīju. Tika izteikta doma, ka darbu grib sūtīt uz novadu. Koa? Novads? es? Paldies, nē! Šodien atraksta darba vadītāja, ka darbs jāpalabo. Viss esot atkarīgs no manas veselības. Darba vadītāja tik ļoti sapriecājusies, ka es vairs nevaru pateikt "nē", tikai noteikt, ka pacentīšos izdarīt!
Kāds būs tik jauks un ar mani aizies uz kalniņu, aizbrauks paslidot? ES TIK ĻOTI GRIBU! Man vienalga, ka es nedrīkstu, ES GRIBU! Un, ja es gribu, tad jau drīkst, vai ne?

"tāds nu ir mūsdienu dzīves nesimpātiskais vaigs. jezga un izpriecas lētas, nemanāmi iet laiks"

Sen gan šeit neesmu iegriezusies. Gandrīz katru vakaru atveru savu profilu un aizveru, vienkārši nezinādama ko teikt.
Šodien bija liktenīgā diena, kad savu ZPD varēju novietot mācību pārzines kabinetā uz galda. Jau no paša rīt skrēju pa skolu pēc skolotājas paraksta, priecādamies, ka esmu pabeigusi, kad visi vēl steidz pabeigt. Ticiet man, tā ir ĻOTI laba sajūta, izdarīt ātrāk un neraizēties ne par ko. Protams, nenosodu tos, kuri šodien vēl steidzās visu nobeigt. Arī es parasti piederu pie šīs kategorijas, bet šoreiz... šoreiz kaut kā izdevās izlauzties. Laikam vislielākais paldies jāsaka darba vadītājai, kas neskatoties ne uz ko mani bakstīja un bīdīja visu izdarīt laicīgi. Man nevajag ne 9 ne 8, es priecāšos par skaistu un sekmīgu atzīmi, par šīm mocībām. Lai vai kā, es ZINU, ka šis man tālāk noderēs, lai pašlaik tā nemaz nešķiet un viss cits šķiet svarīgāks.
Kristīnes bloga ieraksta citāts - "es nevaru izskaidrot, bet tāda kā tukšuma sajūta, kaut kas neaizpildīts, it kā kaut kas būtu pazaudēts. Un es nesaprotu to sajūtu!" .. Nu tieši tā, kā šovakar te sēžu. Man ir viss. Es pat vairs nevaru raizēties par slapjām un salstošām kājām, jo tētis man nopirka zābakus, tieši tādu, kā gribēju es. Bet, es nezinu.. Nu nav viss kā vajadzētu. Nojausma ir, bet skaļi neteikšu. Tad, kad es izdomāšu, kā šo situāciju izmainīt un beidzot likšu saprast, ka tas, kā dara nav pareizi, es izstāstīšu. Sāp jau arī tad, ja neaizskar tevi, bet tev tuvu cilvēku!

Ja sieviete nesagādā problēmas nevienam vīrietim, vai tā vispār ir sieviete?

Laiks iet un viss mainās.
Šodien jau jūtos salīdzinoši labāk.. nekā vakar un pēdējo nedēļu. Vispār brīvdienas bija brīnišķīgas. Kā jau visas viņas. Ir blakus kāds, kas dārgāks par visiem.
Piektdien man bija tas gods aizbraukt līdz paskatīties, kā īsti veči slido. Sajusties kā tas ir, būt draudzenei, kurai puisis slido un labi slido! Papriecāties par spēli un par to, ka mani neaizmirstot, pirms un pēc spēles pieslido un sabučo. Nozīmīgi - man! Acis no malas, kas vēro un manī izraisa smieklus. Vispār, jo ilgāk skatās kā slido, jo vairāk pašai gribas un tad pat vairs netraucē tas, ka nemāku un ceļi nepriecātos. Gribas un viss! Bet, es zinu, ka es drīz varēšu paslidot. Zinuzinuzinūuuu!
Ir tik jocīgi, ka lai arī ko Tu darītu, mēģinātu otram iestāstīt, viņš paskatās Tev sejā un pasaka, ka melo. Zina visu. Par gaumi, par izjūtām, par visu.. Var nedarīt neko, bet uz ādas parādās "zossāda". Jocīgi - ļoti! Bet patīkami.
Varētu stāstīt un stāstīt par mani, par maniem izgājieniem. Tas ir jāizdzīvo.