Pagāšajā gadā ap šo pašu laiku sāku čīkstēt par to, cik ļoti es gribu savu 17 dzimšanas dienu. Tas ir tikai skaitlis, bet man likās, ka tas mainīs tik daudz. Un lai kā arī bija, ir vai būs, tas tiešām mainīja. Vienu soli tuvāk pilngadības svētkiem. Mainījos es pati, mana domāšana un apkārt notiekošais manās acīs. Cilvēks nobriest ejot gadiem, ar katru gadu it kā nekas nemainās, bet tajā pašā laikā viss ir mainījies. Tāpat ir arī šogad ar mani. Mani draugi, precīzāk, draudzenes viena pēc otras iesoļo pilngadībā, kļūstot atbildīgas par sevi. Tagad Tu pats esi atbildīgs par visu, jo nekas vairs nav atkarīgs no vecākiem. Tu izdarīsi, Tu arī izcietīsi sodu. Tu saslimsi, Tu par to maksāsi. Šajā ziņā tik daudz paliek tur - bērnībā. Mūsu eksistence savā veidā kļūst "dārgāka". Vismaz man tā liekas. Vispār, ja liekas, tad arī noliekas. (bet šis tikai tādam humoriņām).
Pēc četriem mēnešiem būs mana kārta. Tas liekas tik tālu un nesasniedzami. Tik daudz vēl jāizdara un jāpaspēj. Daudz vēlmes un ieceres.
Viena no lielākām noteikti būs iesākt kārtot auto vadītāju tiesības, lai iestājoties pilngadībai varu ķerties klāt eksāmeniem, diži nevelkot neko garumā. Un es ticu, ka varēšu. Tā nav augstākā māksla, tas ir jāgrib un būs!
Ir vēl miljons sīkumu, ko pat nav vērts atzīmēt un kādam zināt. Bet, mana vislielākā vēlēšanās ir nosvinēt tā, ka varu gada beigās teikt, ka tā bija mana 2012 gada mīļākā diena. Ar visiem draugiem, radiem - pašiem mīļākajiem un tuvākajiem. Atzīmējot, ka ar šo dienu es kļūstu ar vien "svarīgāka", galvenokārt, pati sev. Tā būs diena, kad ļaušos pārsteigumiem, ko es nekad neesmu pieļāvusi. Un, tas nenozīmē, ka man vajag daudz milzīgus pārsteigumus un visiem man tas jāsagādā. Pārsteigums būs pati diena. Katrs priekā veltītais smaids būs kā pārsteigums, tāpēc vien es gaidu šo dienu maija beigās. Ar smaidu sejā varu tikai noteikti: "Ar nepacietību gaidu, Tevi, mana pilngadība"!
