Brīžiem nevaru saprast - vai cilvēkus nespēju, vai arī nevēlos saprast. Spēj sarežģīt pat visvienkāršākās lietas un sabojāt visu, līdz pēdējam. Ja tas skar mani pašu vai manus tuvos, tas mani sadusmo! Kāda tam visam ir jēga? Kāpēc tā jādara? Kāpēc nevar dzīvot tā vienkāršāk, plūstot pa straumi? Pie manis šī apjausma laikam neatskries, ehh.
Šodien mamma atļāvās atcirst savai draudzenei, tikai tāpēc, ka nespēja izturēt stulbu pļurkstēšanu par to, ka esam garāki nekā viņa. Goda vārds, man nav nekas pret garākiem vai īsākiem cilvēkiem, bet ja sāk bezjēgā par to runāt, mēs ar mammu paliekam nejaukas. Neviens neliek ar mums runāt, ja kaut kas nepatīk.. šiu, šiu, neviens ceļu neaizšķērso.. Tas ir tāpat, ka katrs dzīvojam savu dzīvi, katram ir sava doma un spēja attīstīt savu nākotni jau tagad! Viens raksta dzejoļus, kāds lasa ogas un iekrāj naudiņu, kāds vienkārši mīl savus tuvos un tos, bez kuriem nākotne nav iedomājama. Veido un cīnās par to, jo neviens cits nevar atļauties norādīt, kā man kaut ko darīt, kā dzīvot, kā mīlēt un kad es drīkstēšu, par kaut ko paraudāt. Tas viss ir no manis atkarīgs un, ja kāds jaucas, lai Dievs pastāv klāt! Bieži cilvēkiem patīk citu dzīve vairāk kā savējā.. nožēlojami! Šeit noderēs teiciens "Paskaties pa priekšu uz sevi un tad norādi uz citiem!"
