Šovakar tika sagrauta mana mazā cerība maniem spēkiem. Un, man tiešām ĻOTI kaitina, ka tā izdara. Nav svarīgi, cik liela, cik svarīga vai vēl kā citādāk, bet tā ir mana, par kuru nedrīkst neko teikt. Es zinu, es daru un ja arī neizdodas, es ZINU, ka biju vainīga. Nedariet tā. Viss, ko es daru, ir ar kādu mērķi, ar uzdevumu, no kura es mācos PATI. Mācos no savām kļūdām. Ja nav nekā laba ko teikt, labāk paklusējiet. Vai arī nākošajā reizē uzzināsiet tikai pēc izdarītā. Bet, viss ir labi, ja nekas nemainīsies, to izdarīšu viena! :)
Nedēļa ir paskrējusi nemanot. Gandrīz brīvdienas vien. Ierasties skolā uz pirmajām 4-5 stundām ir kolosāli, jo Tu vari iet prom tieši tad, kad Tev sāk gribēties ēst, sākas pirmie nogurumi un sāc žāvāties atkal, tāpat kā no rīta, tikko pamostoties. Varbūt tas nav labākais piemērs, bet es nesūdzos. Daudz darba, bet tos atcelšu uz nedēļu. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek!
Vēl man ir garš un smieklīgs stāsts, kā es slidot mācījos. Jā, es savos 17 gados NEMĀKU slidot un nemaz no tā nekaunos. Toties, man ir pats labākais, foršākais un mīļākais cilvēks, kas ziedo savu laiku, tur mani un grib man iemācīt! Tādu pacietību visiem! Kas uz slidām jūtās drošāk, kā pats uz savām kājām. Skatos un brīnos vien. Drīzāk priecājos. Ļoti vēl pie tam! Uz slidām esmu uzkāpusi divas reizes un viena spēju arī izkustēties. Jā, varbūt droši nejūtos un mazliet bail krist uz maniem ceļiem ( vispār jau es nedrīkstu slidot, ne tikai ceļu dēļ, arī potītes, bet kāpēc ne, ja var jā) , bet es kustos un mācos! Un man izdosies! Es zinu! Nešaubos par sevi, ja vēl ir blakus kāds, kas pietur, ideāli! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru