Mēs tiecamies pēc kaut kā.. Dzīvē visam esot jābūt īstajā laikā.. Esot jāsagaida īstais brīdis, lai radītu bērnus, neaizmirstot, ka jābūt kādām noteiktam vecumam (sabiedrībā noteiktam vecumam), kad būs pietiekoši daudz nauda, lai apprecētos un (protams) būs iegūtas trīs augstākās izglītības,arī atceroties, ka blakus jābūt īstajam un vienīgajam.. Bet, kā var zināt, ka tas īstais brīdis pienāks un kāds viņš īsti būs? Mēs tiecamies pēc kaut kā, ko mēs ne īsti pazīstam, ne īsti zinām, kā tas notiks.. Tiecamies pēc vecāku stereotipiem, apkārtējo skatieniem un domām.. Bet, varbūt tas nekad nenotiks, ka mums būs pietiekoši daudz nauda, lai braukātu ar poršu, pietiekoši, lai bērnam uzceltu savu māju, sākot iet pirmajā klasē? Pietiekoši, lai uztaisītu kāzas ar 500 viesiem? Kāpēc visam jābūt tieši tā? Varbūt tāds brīdis nekad nepienāks? Varbūt dzīve beidzas ātrāk un viss gaidītais paliek dzīves otrajā plānā? Tajā plānā, kas nekad netiks piepildīts? Es tā negribu! Īstais brīdis ir tagad.. Es gribu izdzīvot katru dienu, katru minūti, jo mēs nezinām, cik daudz laika mums ir dots. Un, ja spējam izniekot dzīvi gaidot KAUT KO, tad nu.. dariet, kā paši vēlaties!
