Sen gan šeit neesmu iegriezusies. Gandrīz katru vakaru atveru savu profilu un aizveru, vienkārši nezinādama ko teikt.
Šodien bija liktenīgā diena, kad savu ZPD varēju novietot mācību pārzines kabinetā uz galda. Jau no paša rīt skrēju pa skolu pēc skolotājas paraksta, priecādamies, ka esmu pabeigusi, kad visi vēl steidz pabeigt. Ticiet man, tā ir ĻOTI laba sajūta, izdarīt ātrāk un neraizēties ne par ko. Protams, nenosodu tos, kuri šodien vēl steidzās visu nobeigt. Arī es parasti piederu pie šīs kategorijas, bet šoreiz... šoreiz kaut kā izdevās izlauzties. Laikam vislielākais paldies jāsaka darba vadītājai, kas neskatoties ne uz ko mani bakstīja un bīdīja visu izdarīt laicīgi. Man nevajag ne 9 ne 8, es priecāšos par skaistu un sekmīgu atzīmi, par šīm mocībām. Lai vai kā, es ZINU, ka šis man tālāk noderēs, lai pašlaik tā nemaz nešķiet un viss cits šķiet svarīgāks.
Kristīnes bloga ieraksta citāts - "es nevaru izskaidrot, bet tāda kā tukšuma sajūta, kaut kas neaizpildīts, it kā kaut kas būtu pazaudēts. Un es nesaprotu to sajūtu!" .. Nu tieši tā, kā šovakar te sēžu. Man ir viss. Es pat vairs nevaru raizēties par slapjām un salstošām kājām, jo tētis man nopirka zābakus, tieši tādu, kā gribēju es. Bet, es nezinu.. Nu nav viss kā vajadzētu. Nojausma ir, bet skaļi neteikšu. Tad, kad es izdomāšu, kā šo situāciju izmainīt un beidzot likšu saprast, ka tas, kā dara nav pareizi, es izstāstīšu. Sāp jau arī tad, ja neaizskar tevi, bet tev tuvu cilvēku!
