Pēdējā laikā kļūstu ar vien nepacietīgāka un riebīga. Nelaižu nevienu sev tuvumā un viss, kas notiek ne tā, kā es gribētu, manī izraisa sprādzienu. Egoistiska būtne.
Vispār, viss jau nav tik ļauni, bet man pašai tas "graužas". Prasītos grūdiens no mugurpuses, lai saprastu, ko es daru! Mans prāts saprot, saprāts gan nē. Man nepatīk tas, ko es daru. Mamma vienmēr ir teikusi, ka nezina, kā mani kāds var izturēt, man pat neko nevajag, lai cilvēku iekšēji ar vārdiem sagrautu. Bērnībā es nekad nepielietoju savu spēku, es pat nezinu kā tas ir, kad tevi skolā apceļ. Mans vārds un neviens neko neteica. Mamma saka, ka es biju indīgs bērns, kāds es vēl aiz vien esmu. Reti kurš to ir piedzīvojis,jo man kā "dvīnim" ar divām sejām visai labi izdodas dzīvoties. Es tās nemainu ģimenē, ar draugiem. Tur jau mani tāpat pazīst.
Šī nedēļa bijusi fiziski un garīgi smaga. Svētdien noteicu: "Ne jau man būs augsta temperatūra, tāda man vairāk kā gadu nav bijusi" un uzminiet, kas man bija nākošā dienā? 38 temperatūra un likās, ka vieglāk ir nomirt. Kājas mīkstas, galva griežas un pašu spiež pie zemes. Otrdien krampji vēderā. Bet, ceturtdien bija jābūt uz kājām. Man jau atkal tika pieļauja apkāpe (drīkstu neierasties un pēc tam aizstāvēt). Bet, kāpēc? Atkal jau es. Nēnēnē. Cēlos un devos. Valodiņa paraustījās un tekstu vieglāk bija nolasīt, bet es izdarīju. Tika izteikta doma, ka darbu grib sūtīt uz novadu. Koa? Novads? es? Paldies, nē! Šodien atraksta darba vadītāja, ka darbs jāpalabo. Viss esot atkarīgs no manas veselības. Darba vadītāja tik ļoti sapriecājusies, ka es vairs nevaru pateikt "nē", tikai noteikt, ka pacentīšos izdarīt!
Kāds būs tik jauks un ar mani aizies uz kalniņu, aizbrauks paslidot? ES TIK ĻOTI GRIBU! Man vienalga, ka es nedrīkstu, ES GRIBU! Un, ja es gribu, tad jau drīkst, vai ne?
