"Vislabākais, iespējams, ir tas, ko mēs saprotam vismazāk."

Ir agrs rīts. Vispār kā kuram. Vecāki rosās uz darbu, bet mums, brīvlaika cilvēkiem, vēl ir pēdējās dienas, lai izgulētos. Un ko daru es? Sēžu nomodā jau no pus5. Normāli? Diez vai. Pēdējo nedēļu mani moca bezjēdzīgs bezmiegs, dēļ kura vairs nejūtos savā ādā. Nejūtos vairs īsti laimīga. Varbūt tas pat nav no tā. Varbūt miegs nav pat vainojams. A varbūt ir. Kas to lai zina.
Pēdējā nedēļa pagājusi smagiem un lieliem soļiem, līdzi nesot smagu bagāžu. Daudz problēmu, no kurām nav iespējams izvairīties. Varbūt arī nevajag. Jāsadzīvo un jāatrisina. Šoreiz būs grūti un pat nezinu vai iespējami. Jūs tak zinat, cik grūti cilvēkam cīnīties ar sevi, kur nu vēl ar otru, vai ne? Katrs no mums ir svarīgs un neviens nekad netaisās pirmais piekāpties. Protams, pienāk reizes, kad piekāpjas, bet cik bieži tā notiek? Piekāpties nav māksla, tāpat kā iespītēties un spīda dēļ kaut ko nedarīt. Koks ar diviem galiem, kā vienmēr.
Daudz varbūt? Varbūt.
Šorīt ar nepacietību gaidu jauno dienu, gaidīšu gaismas ierašanos. Dzeru zaļo tēju (ko es parasti nedzeru, bet šī tiešām ir garšīga) ,ēdu piparkūkas, deg svecīte. Jūtos nogurusi, bet miegs nav mans sabiedrotas. Ja tā, tad man arī nevajag. Man būs garāka diena sev, citiem.. vienalga - MAN BŪS!
Fonā skan - http://youtu.be/8UVNT4wvIGY