Tā laikam jānotiek!

Šodien rosoties pa mājām, kad galvā ir lielākais haoss manā dzīvē, atskārtu to.. ka man mazliet jocīgi liekas, ka draugi, ar kuriem dzīvoju savu ikdienu, ir tālāk par jebkuru paziņu un sen iegūtu draugu. Man ir skumji. Pat nezinu kāpēc! Visi ir tik ļoti pārņemti ar sevi un sevis veidošanu. Ierāvušies savā ikdienā.. Man, goda vārds, bija kauns atbildēt Lindai un skype ziņu, jo jutos kā sliktākā draudzene pasaulē! Kāpēc? Tāpēc, jo es neesmu pratusi atrast laiku, lai uzrakstītu tik daudz kā.. kā iet?

Tomēr.. Man ir draugi! Kuri, lai arī cik sāpīgi un "interesanti" ir gājis, IR BLAKUS! Un draudzene, kas ir labākā vien tāpēc, ka spēj uzmindrināt un neaizmirst... Un kāpēc viņa domā tāpat kā es??

Kāda starpība kurš ir stiprāks, gudrāks,skaistāks, bagātāks? Gala rezultāta vienīgais, kam ir nozīmē-esi tu laimīgs cilvēks vai neēsi?

 Ir vērts padomāt, vai ne? :)

Man tik ļooti sagribējās vasaru...

es tikai tā..

Ir pagājis mazliet vairāk kā pus gads, lai apgalvotu, ka sen šeit neesmu iegriezusies. Pārdzīvojumi un piedzīvojumi ir bijuši kopā ar mani šajā laika posmā. Esmu iemācījusies piekāpties un domāt vairāk par sevi. Esmu pabeigusi vidusskolu. Esmu turpmākās dzīves ceļā.. Mācības, darbs un savas ligzdiņas veidošanā. Un, es zinu, ka apkārt ir kolosāli cilvēki, kas atbalstīs, palīdzēs un vienmēr būs blakus.. Mani vecāki, Dāvīša vecāki un mani draugi! Esmu sapratusi, kuri ir mani tuvākie!Kolosāla sajūta! :)
Draugi ar kuriem kopā varam būt zolīdi..

Draugi ar kuriem varam būt nenopietni..

 Un, draugi, ar kuriem kopā var atpūsties un nedarīt neko!

Lieki teikt, ka tie ir tie paši cilvēki - vienā personā! Lieliski, ka blakus ir tādi cilvēki!Bučas, mīļie! :)

tāpat vien..

Lai jauka šī sestdienas diena, mīļie! :)

Siltumu sirsniņā

Šodien saskāros ar attieksmi, kas turpmāk noteikti mainīs manas domas. Ejot mājās satiku skolotāju (kuru, lai paliek noslēpumā) un novēlot priecīgus svētkus, cilvēks pilnīgi mainījās - sirsnīgs smaids, labi vārdi un skatiens, kas nelaida tālāk. Pie šīs dienas bezsakarības, tas bija liels plusiņš šodienai. Esmu kā labu darbu izdarījusi! Tik maz tomēr vajag!

Vēlviens gads jau atkal ir pagājis. Caur smiekliem un asarām, priekiem un bēdām. Šis gads atšķīrās, jo sajutos piederīga ne tikai savai ģimenei. Novērtēta un mīlēta. Vienmēr visam pa vidu. Samīļota un vienmēr apbižota, lai arī kā censtos to novērst. Es jūtos laimīga, lai arī.. kaut kas nav tā! Un, varbūt arī nekad nebūs tā, kā gribētos.

Visiem, visiem novēlu mīlēt un būt mīlētiem! Priecīgu Jauno čūskas ( puiši šobrīd teiktu ššssss ) gadu! Priekā!

evol

 

 Šodiena - pavisam vienkārša diena. Lietaina, vēl pie tam. Ar neko īpaši neatšķiras no citām. Bet.. Man tik šausmīgi patīk, ka mani lutina. Neiet runa par nejēdzīgu apdāvināšanu vai kaut ko tik pat nejēdzīgu. Bet tā sajūta, ka tevi mīl pat neko nesakot. Nespēju to izstāstīt. Tā sajūta ir fantastiska! Es tik tiešām mīlu mīlēt un es mīlu, ka mani mīl!

āha

Dzīvē ir tik daudz likumsakarību. Tu ej, dari, "sities" pa dzīvi un nemaz par to nepiedomā. Bet, visam, kas notiek - ir kāda jēga. Nekad neesat aizdomājušies, ka saslimstot, pats ķermenis Jūs bremzē, lai apsēstos un apdomātos, kas dzīvē neiet kā vajag? Vai vienkārši vajadzīga atpūta, par kuru mēs ikdienā aizmirstam? Cilvēku dabā ir tikai rauties, rauties, rausties..pat īsti nezinot, uz kuri pusi vajag.
Arī es esmu saķērusi kādu zarazu, kas liek justies vienkārši šausmīgi.. Bet, nav laika skumt.. Kā šodien tētim teicu, pat vislielākajā sliktumā var atrast labumu, vajag tikai meklēt un gribēt atrast. Lai arī skolu, patiešām, nav īstais laiks kavēt - man ir brīva diena, kurā varu atpūsties un sakārtot ar skolu saistītās lietas. Un, vispār, veselība ir pirmajā vietā, bez tās arī tavam vislielākajam sapnim un karjerai nav nekāda jēga.
Neaizmirstam par sevi!

"Daudzi no mums domā, ka pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam, kaut gan īstenībā pasauli redzam tādu, kādi esam mēs paši."

mīlēt

Reizēm mēs nejauši atrodam to, ko neesam meklējuši. Un reizēm tas izrādās tieši tas, ko mēs patiesībā meklējam. /A.A.Milns./

Patiesības sakot, gribēju tikai teikt - mīliet, cieniet un lutiniet viens otru! Kas gan cits to darīs, ja ne mēs viens otram! Jo, pasaulē ir tikai divas lietas, ko nevar nopirkt - mīlestība un veselība, visu pārējo mēs varēsim nopirkt, izremontēt, salīmēt! Neaizmirstiet ikdienā biežāk pateikt "es Tevi mīlu" - mammai, tētim, draudzenei, sunim vai kādam, kas to ir pelnījis!
Ar mani viss kārtībā, jūtos mīlēta - tiešām, bet šoreiz, kad aiziet cilvēks, kas man bijis sirdī tuvs un nav bijusi iespēja, pat tā īsti dzīvam esot "atvadīties", ir skumji.. sāpīgāk būs rīt! Tāpēc, neaizmirstam viens par otru, nekas dārgāks par to, ka esam viens otram - NAV un NEBŪS!

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Mēs tiecamies pēc kaut kā.. Dzīvē visam esot jābūt īstajā laikā.. Esot jāsagaida īstais brīdis, lai radītu bērnus, neaizmirstot, ka jābūt kādām noteiktam vecumam (sabiedrībā noteiktam vecumam), kad būs pietiekoši daudz nauda, lai apprecētos un (protams) būs iegūtas trīs augstākās izglītības,arī atceroties, ka blakus jābūt īstajam un vienīgajam.. Bet, kā var zināt, ka tas īstais brīdis pienāks un kāds viņš īsti būs? Mēs tiecamies pēc kaut kā, ko mēs ne īsti pazīstam, ne īsti zinām, kā tas notiks.. Tiecamies pēc vecāku stereotipiem, apkārtējo skatieniem un domām.. Bet, varbūt tas nekad nenotiks, ka mums būs pietiekoši daudz nauda, lai braukātu ar poršu, pietiekoši, lai bērnam uzceltu savu māju, sākot iet pirmajā klasē? Pietiekoši, lai uztaisītu kāzas ar 500 viesiem? Kāpēc visam jābūt tieši tā? Varbūt tāds brīdis nekad nepienāks? Varbūt dzīve beidzas ātrāk un viss gaidītais paliek dzīves otrajā plānā? Tajā plānā, kas nekad netiks piepildīts? Es tā negribu! Īstais brīdis ir tagad.. Es gribu izdzīvot katru dienu, katru minūti, jo mēs nezinām, cik daudz laika mums ir dots. Un, ja spējam izniekot dzīvi gaidot KAUT KO, tad nu.. dariet, kā paši vēlaties!

neko tāpat nevar mainīt..

Ja mājās ir bardaks, arī manā dzīvē tāds parādās. Lieki strīdi, nesaprašanās un mūžīgie pārpratumi, kas nekad nerastos, ja es būtu tikusi galā ar visu, kas manā ceļā liek "padenes".
Šodien esmu iesākusi un zinu, ka līdz skolas sākumam visam jābūt kārtībā. Un būs!

rit dienas..

 !!!

Reiz taču pienāks diena, kad Tu tā vietā, lai pamostos un ķertos klāt pie brokastīm, atjēgsies tajā daudz pieminētajā tunelī, kura galā zaigos spožā un brīnumainā gaisma, un Tavs dzīves ceļojums būs galā. Un, lūk, tajā pat brīdī, kad acu priekšā, kā apgalvo, nozibēs viss Tavs mūžs, diez vai Tev liksies svarīgi tas, cik naudas būsi iekrājis, kādus apbalvojumus esi saņēmis, cik automašīnu Tev ir bijis, kādās drēbēs ģērbies, vai arī cik reizes Tavs ģīmis ir bijis redzams avīzē. Zini, man liekas, ka tajā brīdī Tev daudz svarīgāks būs tas, cik daudz mīļuma dzīvē esi devis citiem un saņēmis... cik nakšu esi pavadījis, sajūsmā vērdamies zvaigžņu pilnajās debesīs...Tad Tu atsauksi atmiņā gan paša taisītos sniegavīrus, gan vasaras lietus lāses, gan to brīdi, kad sadzirdēji čukstu "Es Tevi mīlu"...Neiznieko laiku, raizēdamies un prātodams par nākotni. Tā noteikti pienāks - un pavisam drīz. To nu es droši varu Tev apsolīt.Tā vietā labāk pacel galvu augstāk, uzvelc savas vecās pastalas, un dodies, kur Tava sirds Tevi ved... Kaut vai līdz pasaules galam. Un neaizmirsti nekad to, ka ikviena diena ir dārga dāvana, ja vien Tu proti novērtēt to, ko šī diena Tev sniedz. Un ja tā, tad Tevi gaida vēl viena nenovērtējama dāvana.
Rītdiena...