ceturtā diena - ceturtdiena

Šorīt manā sejā ir parādījies prieks un nebeidzama laimes sajūta.Es tik tiešām tikšu mājās - neticami! Biju jau sevi noskaņojusi nākošajām dienām te - slimnīcā. Šorīt no rīta veiksmīgi pačīkstēju un cerība radās, mamma vēl uzzvanīja un jēeeeees! Tagad jūtos kā mazs bērns, kas čīkstot panācis savu. Un, jūs teiksiest, ka bērni nekad nepanāk savu? Vienmēr. Šoreiz arī es.
Vakar biju uz ceļu sonogrāfu, tur viss esot labi. Seja pēc izrakstītā krema sāk izskatīties pēc sejas, tagad vēl mājās tikšu - viena pēc otras labas ziņas.
Ar katru reizi var redzēt cilvēkus, kam tiešām interesē tas, kas ar mani notiek.. Nenormālīgi liels un nenorvērtējams atbalsts no mīļajiem. Kaut visiem tāds būtu! Vienmēr prieks atgriezties mājās, jo es ZINU, ka gaida. Tas ir siltumiņš sirsniņā un prieks, kas mani tur pozitīvi noskaņotu. Cīnīties un nepadoties. Diez vai visi būtu gatavi iet tik daudz kam cauri. Ja nav neviena aizmugurē, kas patur, bakasta un samīļo, to nevar izdarīt!
Anna mani atkal ar sava bloga ierakstu sakardināja ar Ziemassvētkiem. Ziema man vienmēr asociējusies ar mīļumu, siltumu, ģimenisku gaisotni, mīlestību, piparkūkām, pīrāgiem, manadrīniem, dievkalpojumu ziemassvētku vakarā un eglīti... Šogad šie svētki būs vēl svarīgāki un nozīmīgāki.. Un es zinu, BŪS DAUDZ FORŠĀK!