laime..

Spēja sajust, mīlēt, lolot un zināt, ka Tev ir kāds, kas ir dārgāks par visu pasaulē, ir laba sajūta, vai ne? Mani nepamet sajūta, ka man ir paveicies! Arī ar maniem labākajiem draugiem!
Pēc pēdējo nedēļu pārdzīvojumiem un izdzīvotajām dienām, gribas palīst zem segas un nelīst laukā līdz brīdim, kad man spēks būs tik daudz, kad varēšu aizskriet, aiz spēka pārpilnības, līdz Rendai. Pavisam nopietni. Slimot nav viegli, lai arī manā sejā to nevar redzēt. Uzturēt sevi "man nekas nesāp" nav viegli. Būt vienmēr smaidīgai, pēdējā laikā ir mana lielākā misija. Un, vēl skola, kas prasa no manis TIK daudz, lai arī jānopūšas, viss ir sekmīgs un uz trīs mēnešiem varēšu aizmirst visu, kas ar to saistīts. Arī uz liecību izdošanu neiešu. Varbūt pēc tam, divatā ar skolotāju. Nu, negribas man redzēt klasesbiedru sejas, klausīties jokos, par kuriem man pat nav spēks smieties! Esmu stipra, to es arī pati zinu, bet arī man ir tukšais periods. Šobrīd gribētos palīst zem segas ar piparmētras tējas krūzi un piespiesties draugam. Tāda silta sajūta.
Pāri visam ir daudz priecīgu ziņu, kuras atsver visu slikto un sāpīgo. Ar nepacietību gaidu dzimšanas dienas bildes, tās aptvers tik daudz pozitīvu emociju, ehh!
Līst lietiņš.. Retu reizi man patīk! Patīk, ka var nedarīt neko, sēdēt pie tv un laiskoties, neraizējoties, ka kaut kas tiks nokavēts!