divdesmit sestais

Priecīgus otros Ziemassvētkus. Vakars klāt un svētki jau gandrīz garām. Kā ar galvas mājienu - viss ir palicis atmiņās. Patīkamās. Šogad svētkus pavadīju ciemos. Mamma strādāja un, lai es viena nesēdētu ieslēgusies istabā, mani savāca. Mani uzmundrināja un vakaru padarīja brīnišķīgu. Divdesmit ceturtais jau bija paspēts sabojāt, neticēju, ka izdosies labot. Bet, IZDEVĀS!
Danielas citāti mani noveda līdz nevaldāmiem smiekliem.
Ko runājam, saku, ka man zilums, mani apbižo. Gaidīju kārtējo aizstāvošo vārdu, bet Daniela tā pagriežas un vienkārši. "Madariņ, Tev gan ir nepaveicies." Man vienkārši NEBIJA KO TEIKT.
Divdesmit piektā datuma vakarā visi sēžam, skatāmies Tv, tiekam 10865x reizi salaulāti ar Danielas palīdzību. "Daniela: Šī Jums ir īpaša diena!" Bet, bija arī! Tā kā ar bomi pa galvu. Mūsu datums. Daniela uzminēja, bet viņai sanāk. Brīžiem liekas, ka pa nopietno, bet tāda aktrise. Bet ko es, es izplūstu smieklos un nespēju parunāt.
Jums ir bijusi tāda sajūta, ka blakus kādam, jūs jūtaties vislabāk, visdrošāk, vismīlētākā? Lai kā mums ietu, bet es jūtos tik labi. To nevar vārdiem izstāstīt. Bet, tas ir jājūt pašiem, jāizbauda, lai sapratu, par ko es te runāju. Es gribu mūžīgi būt pati dārgākā, nekad neaizmirst, kā tas ir, kad ejot garām Tevi sabučo,uzšauj pa pakaļu, sabiedrībā iedod roku un Tu nejūties viena. Negribu, lai iestājas attiecībās ikdienas rutīna. Tā ir cita pasaule, kur tādām lietām nav vietas. Ja tāda iestājas, visam ir jābeidzas. Kāda jēga skatīties uz otru, kad nerodas nekāda vēlme samīļot? Skatos uz vecākiem un neredzu prieku viņu acīs. Protams, ir reizes, kad tētis mammu paņēmis aiz kājām, ar galvu uz leju tur un mamma smejas kā jauna meitene, it kā svešinieks pievērstu uzmanību. Bet, cik bieži tā ir? Kāpēc? Man tā nepatīk! Es tā negribu! Ja tā būs, manī iestāsies panika. Šoreiz gribas teikt - NEKAD! Pie velna! :)
Visus svētkus nepavadīju mājās, šodien ierodoties mani apceļ vecāki. Viņiem vispār neinteresē, bet paķircināt patīk.
Vēl piecas dienas un vēl viens gads būs galā. Prieki, smiekli, asaras, sarunas.. viss, kas bijis ir papildinājis mūsu dzīves. Mēs mācamies no izdarītā, dzirdētā. Novēlu Jums visiem augt no citu kļūdām un savā dzīvē kļūdas nepielaist. Un, ja arī sanāk, tad no tām mācīties. Cīnīties un nepadoties. Visam ir savs laiks. Ja ne tagad, tad vēlāk pienāks. TICIET MAN! Priekā! :)