Sēžot un gaidot, kad friziere pabeigs interviju ar Kurzemnieka pārstāvi, lasīju interviju ar Rēziju Kalniņu un es atradu atslēgu. Savu pazaudēto atslēgu, savu tukšumu, kas man it kā "trūkst". Šobrīd sabruks stiprās Madaras tēls, kura vienmēr bija pāri visam. R. Kalniņas vārdiem esmu atkarīga no "mīlestības", man kaut kā trūkst. Es nekad neesmu viena, tiešām NEKAD, bet es nespēju to izskaidrot. Ar šo negribēju panākt, lai man tagad visi skraida apkārt, bet.. lai paliek. Pārdomām! Es vēl pati to "sagremošu"..
Brīvlaika noslēgums ir graujošs. Pēc mēneša varu atkal kravāties un doties uz slimnīcu. Kas var būt labāk par šo?! Dakteres acīs bija redzams izmisums kopā ar neizpratni. MTX deva palielināta, tas nozīmē, ka katru 5dienu man kāds varēs durt muskulī. Jaunas pretsāpju zāles. Pārtieku no zālēm. Ārstējot artrītu, bojāju ko citu savā ķermenī. Šovakar esmu uz izmisuma līnijas. Apzinos, viss būs labi, viss ir ārstējams, bet.. tad ieslēdzas sarkanā gaisma un bams - es cīnos, mocos un ne sūda nav labāk. Rokas pašas vienkārši nolaižas. Skolā nespēju pieraut jau tagad, kas būs vēlāk.. Visa ir par daudz!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru